Jau aptuveni septiņus gadus strādāju ārzemēs. Esmu bijusi Polijā, Čehijā, bet pēdējos trīs gadus pastāvīgi dzīvoju Itālijā, kur strādāju par mājkalpotāju. Saimnieki maksā labu algu, un gandrīz visu, ko nopelnu, es nosūtu meitai Irinai uz Daugavpili.
Man ir arī vecākais dēls Pāvels, un tagad paskaidrošu, kāpēc mana uzmanība vairāk pievērsta meitai.
Pāvels pirms dažiem gadiem apprecējās ar Natāliju. Viņa ir laba meitene – gādīga, pieklājīga un vienmēr jauka sarunās. Viņi dzīvo Natālijas vecāku mājā. Tā ir divstāvu māja, kurā jau daudzus gadus nav veikts remonts. Vecas mēbeles, plankumi uz griestiem, nolietots grīdas segums – tas viss izskatījās diezgan nomācoši.
Pāvels veica remontu virtuvē, guļamistabā un vannasistabā, iegādājās jaunu sadzīves tehniku un nomainīja visu santehniku. Taču ir viena problēma – Pāvels šajā mājā nav deklarēts, līdz ar to viņam nav juridisku tiesību uz šo īpašumu. Es vairākkārt esmu viņam likusi noprast, ka vajadzētu par to aprunāties ar Natālijas vecākiem un vismaz daļēji šo māju noformēt uz viņa vārda.
Kā saprast sievieti: speciālista rokasgrāmata vīriešiem
— Mamm, man tas nav vajadzīgs. Galvenais, ka Natālija mani mīl un atbalsta, — teica dēls.
Es vairs negribēju jaukties viņu lietās, bet teicu godīgi: ja viņu izmetīs, uz mani neceri — es brīdināju, kā var sanākt.
Kad Irina apprecējās, situācija bija krietni saprotamāka — viņas līgavaiņa vecāki paši ierosināja sadalīt visas izmaksas: kāzas, dzīvokli. Mājokli nopirkām labā rajonā, bet remontu, kamēr es strādāju ārzemēs, viņi uzņēmās. Pat pirkumos viņi piedalījās — līgavaiņa māte kompensēja man pusi no sadzīves tehnikas izdevumiem.
Tagad, kad Irina ir kļuvusi par māmiņu, es viņai sniedzu finansiālu atbalstu. Viņas līgavaiņa māte regulāri nāk palīgā ar mazuli, un starp mums valda miers — nekādu nesaskaņu nav.
